Mazglezniņa "Lillijas IV" 30x20 cm

Kad es biju maza meitene, mana mamma pēc mājas kārtošanas mēdza nopirkt vienu lielu liliju, kura atplaukstot piesmaržināja pusi mājas. Bet viņa parasti lillijas lika guļamistabā- nevis priekš citiem, bet priekš sevis. Kad viņa tā darīja, man viņa likās vissievišķīgākā sieviete pasaulē, un es domāju “tādas ir “lielas” sievietes- skaistas un nekautrējas gribēt kaut ko tikai sev”.

Pirms pāris mēnešiem arī es sāku mājas vāzēs regulāri likt lilijas un drīz vien nevarēju pretoties idejai arī gleznot šos elegantos ziedus. Un tad es prātoju - jā, bet par ko tās gleznas būs- par dievmāti Mariju un pasludināšanas ainu (viņai tiek pasniegta balta lilija kā vēstījums par viņas uzdevumu)? Nē, nav mans stāsts. Par Hēru, kura baroja mazuli Heraklu un piens, kas pārbagāti plūda no viņas krūtīm debesīs kļuva par piena ceļu, bet uz zemes nokritušās lāses uzplauka par baltām lilijām. Nē, arī tas nav par mani šobrīd.

Un tad es sapratu. Mans balto liliju stāsts ir par sievišķību, ko iemāca mamma- jo viņa vispirms ir SIEVIETE. Mamma ir pirmā sieviete katra cilvēka dzīvē, kas iedod pirmo noskaņu- kādas ir šīs dievišķās, maġiskās būtnes- sievietes.🤍